Uzvedības normas ir saprotamas un visiem labi zināmas, tāpēc var šķist, ka nav nepieciešams tām pievērst īpašu uzmanību. Paradoksāli, bet tieši vienkāršas un sen zināmas patiesības pastāvīgi jāizskaidro un zināmā mērā jāpopularizē. Labas uzvedības normas saglabā savu spēku un iedarbību uz cilvēka dvēseli un sirdi tikai tad, kad tās funkcionē sabiedrībā, kad cilvēki nodod tās no paaudzes paaudzē un aktīvi pielieto praksē. Ja sabiedrība kaut uz mirkli aizmirst etiķetes normas, rodas haoss un juceklis. Kā jebkura lieta, kas sabiedrībā netiek pieprasīta, arī labas uzvedības normas pārklājas ar biezu putekļu kārtu, deformējas un pārvēršas par mūsdienīgam cilvēkam maznozīmīgu vēsturisku retumu. Tomēr notiek tas, kam ir jānotiek – cilvēki vēlreiz un vēlreiz pārliecinās par vispārpieņemto kritēriju nozīmīgumu.

Dzīve pierāda, ka labāk rēķināties ar pieklājības normām nekā noliegt tās. Lielākoties mēs visi tās cienām, cenšamies ievērot paši un sekojam, lai arī citi tās respektētu. Etiķetes normas regulē cilvēku savstarpējās attiecības, palīdz rast kontaktu un saprasties. Ievērojot tās, no jebkuras negaidītas situācijas var iziet ar godu.

Pieklājības normas ir kā brīnumnūjiņa, kas jebkurā brīdī var demonstrēt savu brīnumaino spēku. Visi labi zina tādu vārdu kā “paldies”, “atvainojiet”, “pateicos”, “lūdzu, piedodiet”, “lūdzu” maģisko spēku. Diemžēl ļoti bieži mēs tos atceramies tikai tad, kad dzīve mūs spiež to darīt. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka etiķetes ievērošanas efektivitāti mazina dažādi cilvēka ieradumi.