Lai izprastu kopsakarības, cilvēkiem nepietiek tikai ar mediju piegādāto informāciju, kuras plūdos ir viegli „noslīkt”. Tāpat mums nepietiek tikai ar „veselo” saprātu, kam ne vienmēr mūsdienās var uzticēties. Ir vajadzīgs „īpašs” prāts, lai kompetenti izmantotu mūsu rīcībā esošo informāciju un saprastu, kas notiek ar mums šai pasaulē, šai sabiedrībā, šai valstī. Amerikāņu sociologs Čārlzs Raits Milss (Charles Wright Mills) šo „īpašo” prātu sauc par socioloģisko iztēli. Socioloģiskā iztēle, viņaprāt, palīdz cilvēkam saprast to, kas notiek ar pasauli un viņu pašu tai punktā, kur krustojas atsevišķa cilvēka biogrāfija, sabiedrība un vēsture. Socioloģiskā iztēle dod iespēju vienu no otras nošķirt divas lietas: manas personiskās problēmas, kas saistītas, piemēram, ar paša slinkumu vai slikto raksturu, un sabiedrības problēmas, kas iziet ārpus indivīda „personiskās” dzīves robežām, jo tās nosaka sociālā struktūra.
Piemēram, ja pilsētā ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju tikai vienam cilvēkam nav darba, tā visdrīzāk ir viņa personīgā problēma, kas jārisina viņam pašam. Taču, ja bezdarbnieku skaits pilsētā mērāms vairākos simtos, un līdzīgi tas ir arī valstī kopumā, tad tā jau vairs nav attiecīgā cilvēka problēma, bet gan visas sabiedrības jeb sociāla problēma. Bezdarbniekam vienam pašam šo problēmu atrisināt nav iespējams, jo ir izjaukta darba iespēju struktūra. Lai problēmu pareizi formulētu un atrastu iespējamos risinājumus, ir jāanalizē sabiedrības ekonomiskie un politiskie institūti, nevis jārunā tikai par cilvēka rakstura īpašībām. Tātad daudz kas no tā, ar ko mēs sastopamies savā personiskajā dzīvē, ir saistīts ar strukturālām izmaiņām sabiedrībā. Lai saprastu, kas notiek mūsu personiskajā dzīvē, ir nepieciešams iziet ārpus „mājas sienām”. Tas jādara arī tāpēc, ka strukturālo izmaiņu skaits un dažādība pieaug, jo sociālie institūti, kuru iekšienē mēs dzīvojam, sāk arvien vairāk ietekmēt mūsu dzīvi.

Photo by Matthew Henry from Burst